Lidosta Mehāniskiem Putniem - Jumprava

Jā, viņi nevicinās spārnus tā

Viņu galvas ir no metāla

Viņi nelido

Viņi tik trauc apkārt debess klajumā neprātā

Viņus tikai par putniem sauc vien neapturamiem

Kas patiesībā nemaz jau nedzīvo

Tie neplīvo vējā

Viņi nedziedās tev no rītiem, vakaros

Tiem nav kur aizmirsties

Kā tiem, kas var debesīs kliegt

It nekā viņi neredz un nepārdzīvo

Viņu sejas ir noliektas šajā lidostā

Tavi gari ķermeņi nav mana acu gaisma

Tikai pretī joņojoša staru plaisa

Skrejceļa spuldzes kūp, lampu drudzis manī drūp

Tiem lidojošiem, tiem nav roku

Nav izriestas krūtis, brūces, kas noasiņo

Nav vienīgā, vien rēcoša esamība un siena

Izplūdes gāzes man skan gan vienam

Salonu vibrāciju, rāciju radītās trīsas

Līdz smaka traka, līdz baltkvēlei aka

Kas sakarsē, sadedzina neiesildītos krēslus

Liek tiem skriet, liek viņiem traukties

Bezspēkā namos kā kamols zemē maukties

Attālumi saraustīti, mehāniska atkarība

Novēlota barība un visas citas trīsas

Liek uztraukties, aizmirsties, atdoties man un mocīties

Vilkt paralēles, mērogus, saskaņot ar visiem citiem

Pārējiem tavējiem, kas arī telpā saimnieko

Līdz beigās paguruši, nebrīdinot visus citus

Noklusē, nokavē, nodeldē un iznīdē

Nolīdzina zemi un veidojas jauni kapi

Nobloķē, nomontē, aizkavē

Tā radot jaunu mapi

Tie neplīvo vējā

Viņi nedziedās tev no rītiem, vakaros

Tiem nav kur aizmirsties

Kā tiem, kas var debesīs kliegt