Par podu - BrainStorm

Pa pasauli mūsu, kur viss ir tik strauji

Mašīnas rūc un pagalmos ir kaujas

Lēni, lēni, Atis ceļu mēro

Uz pagasta centru ar kumeliņu bēro

Čīkstēja rati un vērojot skatu

Viņšpieglauda matus, un padomāja: «āāā,

Vēl jātiek līdz tirgum, jāpaņem pirkumi

Jāpabaro zirgu, nu, kaut kātā…»

Garāmbraucēji taurēun sauc

Apdzen pajūgu, riepas tik kauc, lai kauc

Garāmbraucēji taurēun sauc

Stūri rausta un uzacis rauc, lai rauc

Miests aiz miesta, viss iet kāpa sviestu

Līdz vajadzības spiests Atis liek zirgam stāt

Stāv, kaut ko bakstās, redz māla podu

Domā: «kas tas tāds?», un pieiet tam klāt

Tai podābij'lati, tas Atim sāk patikt

Viņšpieglauda matus, un padomāja: «wow

Te atlikt var tirgu, laist vaļāzirgu

Ir iespēju virkne», un priekāsāk kaukt

Garāmbraucēji taurēun sauc

«Ko viņšstāv, te stāvēt nav ļauts!», nav ļauts

Garāmbraucēji taurēun sauc

«Nē, tu paskaties, vai tas nav viens pauts?», jānav

Bet tie, kam vēl uz lūpām piens

Vai mācīt var un spriest

Par to vai katrs pagrieziens

Ir tas, kur iekšāgriest?

Bet tie, kam vēl uz lūpām piens

Vai mācīt var un spriest

Par to vai katrs pagrieziens

Ir tas, kur iekšāgriest?

Hm… tātad podābij'lati, kas Atim tāpatīk

Bet pirms palaist zirgu

No priekiem tiek žirgts

Viņšapsēdās mirkli pasapņot kā:

Viņšpaņemtu podu, pa taisno uz bodi

Pie smalkākāskrodera, kur jaunākās modes

Un tie, kas man koda, nu atdos man godu

Ja izspruktu lode, es izbēgtu sodus

Bet redz, kas par jodu, kur dālderi rodas

Parādās kodes un kāds mani nodos

Kaut ar zin’vienalga, jo nauda tak valda

Un man tak būs dāmas, tās burvīgās dāmas

Bet tām līdzi drāmas, un nav dzīves rāmas

Un nav dzīves rāmas???

Attapās Atis jau tikai pie ratiem

Bez poda un latiem, vēl brīdi viņšstāv

Pārdomās klusi, atskatījās drusku

Tad pārmeta krustu un atsāka braukt

Bet tie, kam vēl uz lūpām piens

Vai mācīt var un spriest

Par to vai katrs pagrieziens

Ir tas, kur iekšāgriezt?

Čīkstēja rati uz lielceļa platā

Un zirgs galvu kratot padomāja: «āāā

Jau tuvojas nakts, vēl jāaizved Atis

Jo kur viņšviens pats, nu kaut kātā…»