Par Daini un krievu kaimiņiem - Ainars Mielavs, Pārcēlāji

Mana mamma bij' dievs un es viņai arī

Un drošība tāda, ka nebaida parīts

Un nebaida Dainis un jocīgais Vova

Un plecīgais Sergejs un onkulis Toļa

Dainis dzēra un kāvās, bet pieplaka vienmēr

Mani satiekot, centās būt tāds, kā piemērs

Piemērs tam, ka ir labi, ja dusmas var pāriet

Bērni bijām mēs abi un tas nevar pāriet

Es saticis viņus vairs neesmu

Un nezinu, gribu vairs vēl

Bet, ja satiktu, pajautātu

Par ko tiem visvairāk ir žēl?

Un vienreiz Vova ļāva man ienākt

Logi tik mazi un paklājs piekārts

Bet klusēja Sergejs dienu no dienas

Un palika sevī aiz dzīvokļa sienas

Bet onkulis Toļa staroja priekā

Pacieta sievu un teica: Nāc iekšā.

Un nospieda pogu un sāka līgot

Balss par Skārboro tirgu un jēgu, kā dzīvot

Es saticis viņus vairs neesmu

Un nezinu, gribu vairs vēl

Bet, ja satiktu, pajautātu

Par ko tiem visvairāk ir žēl?